Назад к книге «Dzīvot vēlreiz» [Нора Робертс, Nora Robertsa]

DzД«vot vД“lreiz

Nora Robertsa

Gudrā meitene Elizabete dzīvo smalku, gudru ļaužu un attīstītu prātu pasaulē. Sešpadsmit gadu vecumā viņas IQ pārspēj labākās cerības, un ir skaidrs, ka spoža mediķes karjera Elizabetei ir garantēta. Tomēr reiz meitene saceļas pret savu emocionāli auksto, vēsa aprēķina un pareizas dzīves kārtības apsēsto māti. Nakts izklaide diskotēkā negaidīti izvēršas bīstamā murgā, kas ar katru dienu aizved Elizabeti arvien tālāk no ierastās, apnicīgās rutīnas un skaidru prognožu pilnās dzīves. Kad Elizabetei šķiet, ka beidzot ir atstājusi visus piedzīvojumus pagātnē, senie notikumi, gluži kā sliktā filmā, atgriežas viņas dzīvē atkārtoti…

Nora Robertsa

DzД«vot vД“lreiz. No angДјu valodas tulkojusi LiДЃna Niedra

Laurai Rītai – detaļu meistarei.

Elizabete

BД’RNДЄBAS CIEЕ ANU BULTAS ATKARPE IR BRIESMДЄGA VIENTULДЄBA, BRIESMДЄGA NEZIЕ…A.

В В В В Oliva Е reinere

PirmДЃ nodaДјa

2000. gada jЕ«nijs

Dumpīgā un īslaicīgā pusaudzes Elizabetes Fičas sacelšanās sākās ar melno L’Oreal matu krāsu, šķērēm un viltotu personas apliecību. Tā beidzās ar asinsizliešanu.

Gandrīz visus sešpadsmit gadus, astoņus mēnešus un divdesmit vienu dienu viņa paklausīgi bija ievērojusi mātes direktīvas. Doktore Sūzana L. Fiča deva direktīvas, nevis norādījumus. Elizabete pakļāvās mātes sastādītajam dienas plānam, atbilstoši mātes dietoloģes izveidotajai ēdienkartei ēda to, ko gatavoja mātes pavārs, nēsāja apģērbus, kurus izvēlējās mātes personiskais stilists.

Doktore Sūzana L. Fiča tērpās konservatīvi, piemēroti – pēc viņas uzskata – Čikāgas Silvas Piemiņas slimnīcas galvenās ķirurģes postenim.

Elizabete cītīgi mācījās, apgūstot mātes izvēlētās koledžas programmas. Rudenī viņa dosies uz Hārvardu, lai uzsāktu studijas medicīnas grāda iegūšanai. Tā viņa kļūs par ārsti, gluži tāpat kā viņas māte, par ķirurģi – kā viņas māte.

Elizabete – viņu nekad nesauca par Lizu, Liziju vai Betu – prata spāņu, franču un itāliešu valodu, nedaudz arī krievu un pavisam nedaudz japāņu valodu. Viņa spēlēja klavieres un vijoli. Viņa ceļoja uz Eiropu, uz Āfriku. Viņa varēja nosaukt cilvēka ķermeņa kaulus, nervus un muskuļus, tāpat arī nospēlēt Šopēna klavierkoncertu – pirmo un otro daļu no galvas.

Viņa nekad nebija gājusi uz satikšanos, viņu vēl nebija noskūpstījis neviens zēns. Viņa neklīda pa lielveikaliem kopā ar citām meitenēm, nepiedalījās pidžamu ballītēs, nemielojās jautru draugu pulkā ar picu vai karstu krējuma saldējumu. Sešpadsmit gadus, astoņus mēnešus un divdesmit dienas viņa bija mātes sīki un rūpīgi izstrādātās kārtības produkts.

DrД«z tam vajadzД“ja mainД«ties.

Elizabete noskatījās, kā māte kravā somu. Sūzana, lieliskos brūnos matus jau sapinusi sev raksturīgajā franču bizē, glīti ielika vēl vienu kostīmu tam paredzētā apģērbu maisā, tad pārbaudīja datora izdruku par visām nedēļu garās konferences dienām. Izdrukā bija izklājlapa ar apakšgrupām par ikvienu pasākumu, tikšanos, ēdienreizēm, tām atbilstošu apģērbu, kurpēm, somiņu, rotaslietām.

“Dizaineru kostīmi, protams, itāliešu kurpes,” Elizabete nodomāja. Tērpiem jābūt no laba auduma, nevainojami pašūtiem. Bet nekā spilgta, tikai melni, pelēki, pelēkbrūni toņi. Viņa brīnījās, kāpēc māte, ļoti skaista sieviete, apzināti ģērbjas garlaicīgi drūmi.

Pēc diviem paātrinātiem semestriem koledžā Elizabetei šķita, ka sākusi – varbūt – attīstīt pati savu modes stila izjūtu. Kembridžā viņa pat iegādājās sev džinsus un jaku ar kapuci, un zābakus ar biezu zoli.

Samaksa notika skaidrДЃ naudДЃ, lai pirkums neparДЃdД«tos kredД«tkartes rД“Д·inДЃ, ja nu mДЃte vai viЕ†as grДЃmatvede to pДЃrbaudД«tu, un preces pagaidДЃm bija paslД“ptas Elizabetes istabДЃ. Uzvilkusi jauno apДЈД“rbu, Elizabete jutДЃs gluЕѕi kДЃ cits cilvД“ks, tik Дјoti atЕЎД·irД«ga, ka taisnД