Назад к книге «Tikai ne Aivija Pokita!» [Keilebs Krisps]

Tikai ne Aivija Pokita!

Keilebs Krisps

Aivija Pokita ir staigājoša katastrofa. Viss, kam viņa pieduras, tiek ierauts neganti postošos piedzīvojumos – arī neparasti milzīgs zaigojošs briljants, kurš nonāk tieši Aivijas rokās. Tagad viņa pati ir kļuvusi par postošu piedzīvojumu… Drūmi dīvains un raganiski aizraujošs stāsts par apburošu meiteni, kura nejauši tiek iesaistīta krāpnieciskā shēmā un nonāk spokaina darījuma pašā sirdī. Lemonija Sniketa faniem ir par ko līksmot – pirmā grāmata no sērijas par Aiviju Pokitu ir klāt! Grāmatas autors Keilebs Krisps izceļas ar noslēpumainu raksturu un nelabprāt parādās cilvēkos. Viņš dzīvo dziļi mežā un ar pasauli sazinās, izmantojot Morzes kodu vai skaļi rībinot vara kastroļus.

Keilebs Krisps

Tikai ne Aivija Pokita!. No angДјu valodas tulkojis Uldis Е Д“ns

VeltД«ts manai ekonomei misis KatlfiЕЎai, kuru es apraku dДЃrzДЃ

1. nodaДјa

Es atradu uz kundzes gultas vД“stuli.

TajДЃ bija ЕЎДЃdas rindas:

DДЃrgДЃ mis Pokita!

KДЃ redzat, es esmu aizbraukusi. Nesekojiet man. Es atkДЃrtoju, NESEKOJIET man!

Es braucu ar kuģi uz Dienvidameriku viena vienīga iemesla dēļ – lai būtu droša, ka atradīšos pietiekami tālu no Parīzes un vairs nekad Jūs neredzēšu. Viesnīcas rēķins ir samaksāts. Runājot par algu… ņemot vērā sāpes un ciešanas, ko man sagādājāt, atstāju Jums veselu mārciņu. Atceroties Jūsu uzvešanos, tas vēl ir dāsni. Turpmāk iztieciet viena pati.

В В В В PriecДЃjoties no Jums atbrД«voties,

В В В В grДЃfiene Karbunkla

Es biju apstulbusi. Satriekta. Šausmu pārņemta. Vai tad es nebiju grāfienei uzticama un laipna istabene? Vai tiešām nebiju? Ilgi un sasprindzināti izprātojusies par savu uzvedību, es neatradu tajā nekā neapmierinoša. Ja vien būtu nepieciešams vēl kāds pierādījums, ka grāfiene Karbunkla nav pie pilna prāta, ar to pilnīgi pietiktu! Tā sieviete bija ku-kū!

Bet sākās viss tik daudzsološi. Grāfiene Karbunkla pārvilināja mani no brīnišķīgiem saimniekiem Londonā. Midvinteru ģimene bija patīkami ekscentriķi, un man pie viņiem klājās pavisam labi, līdz Midvinterholā ieradās grāfiene. Mēnesi uzturēdamās savrupmājā, viņa redzēja, kā es pildu savus pienākumus, ienesdama kārtību un līksmību, kur vien speru kāju. Tovakar, posdamās atgriezties Parīzē, viņa burtiski lūdzās, lai iestājos viņas dienestā.

Patiesību runājot, man īsti negribējās pamest lēdiju Prūdensu un viņas sešus bērniņus. Nenoliedzami neglīta ģimenīte (māsteram Tobiasam galva bija kā sivēnam, un mis Lūsija noteikti bija pa pusei varde), taču Midvinterholā es pirmo reizi savā mūžā biju radusi mājas.

Par spД«ti tam, es nespД“ju pretoties vilinДЃjumam ceДјot un apskatД«t pasauli.

Parīze! Mēs bijām Parīzē! Krāšņa pilsēta, un es pati tajā biju krāšņa. Es biju garāka nekā Parīze. Arī glītāka. Un, tā kā es biju divpadsmit gadus veca pirmklasīga istabene, grāfiene Karbunkla pamazām bija spiesta paļauties uz mani visos jautājumos. Dienu un nakti turējos viņai līdzās, allaž gatava pakalpot.

Tiesa, dažkārt grāfieni bija pagalam grūti atrast. Vienā rītā es ieraudzīju viņu sakņupušu aiz kumodes ar palagu uz galvas. Citreiz viņa, pamanījusi mani nākam, izlikās par stāvlampu. Šādu ērmotu uzvešanos es piedēvēju tam, ka grāfiene Karbunkla bija aristokrāte un tādējādi caur un caur ķerta.

Tomēr tas, cik ļoti viņai sašķobījies prātiņš, kļuva skaidrs vienīgi pēc lielās katastrofas.

Beigām tuvojās mūsu pirmā nedēļa šajā burvīgajā pilsētā. Grāfiene Karbunkla bija ielūgta uz varenām svinīgajām vakariņām turpat viesnīcā. To apmeklēt paredzēts bija Francijas sabiedrības krējumam. Iesākumā grāfiene Karbunkla pat īsti nevēlējās ņemt mani līdzi.

– Es negribu, lai jЕ«s nДЃkat uz vakariЕ†ДЃm, vai dzirdat? – sieviete noskaldД«ja, pЕ«lД“damДЃs izstumt mani pa lifta kabД«nes durvД«m. – Kungs tД“tД«t, kur man bija prДЃts Дјauties lД“dijai PrЕ