Назад к книге «Meitene, kas iemācīja man smieties» [Džūda Devero]

Meitene, kas iemДЃcД«ja man smieties

DЕѕЕ«da Devero

Kima ir veiksmīga rotu māksliniece un vada juvelierizstrādājumu veikalu, taču personiskajā dzīvē viss nav tik spoži. Viņas laime ir tikpat tāla kā vasara bērnībā, kas pavadīta kopā ar Trevisu Meritu, kurš noslēpumaini ieradās Edilīnā kopā ar māti un tikpat spēji no tās pazuda… Pēc daudziem gadiem nobružāta fotogrāfija kalpo kā vienīgais atgādinājums par abu bērnu neviltoto laimi. Brīdī, kad Kima to gaida vismazāk, Treviss, kurš nu ir kļuvis par atjautīgu, sevišķi viltīgu un nežēlīgu advokātu Manhetenā, atgriežas Edilīnā kāda cilvēka uzdevumā…

DЕѕЕ«da Devero

Meitene, kas iemДЃcД«ja man smieties. No angДјu valodas tulkojusi Anda Smilga

PROLOGS

EDILДЄNA, VIRDЕЅДЄNIJAS PAVALSTS

1993. gads

Visā savā astoņus gadus ilgajā mūžā Kima nekad iepriekš nebija jutusies tik garlaikota. Viņa pat nenojauta, ka tāda garlaicība ir iespējama. Māte lika viņai rotaļāties lielajā dārzā aiz vecā nama, Edilīnas muižas, bet rotaļas vienatnē nesagādāja nekādu prieku.

Pirms divām nedēļām Kimas tēvs kopā ar viņas brāli devās uz kādu attālu pavalsti makšķerēt. Māte tās nodēvēja par “vīru lietām” un paziņoja, ka negrasās palikt mājās viena veselu četru nedēļu garumā. Tonakt Kimu uzmodināja vecāku strīds. Vecāki parasti nemēdza strīdēties, vismaz viņai dzirdot tas nenotika, un piepeši prātā iešāvās vārds “šķiršanās”. Doma par palikšanu bez vecākiem meiteni šausmināja.

Tomēr nākamās dienas rītā Kimas vecāki skūpstījās un šķita atrisinājuši savas nesaskaņas. Tēvs sevi nemitīgi slavēja, bet māte viņu apsauca.

Tajā pēcpusdienā Kimas māte paziņoja, ka tēva un brāļa prombūtnes laiku viņas abas pavadīs dzīvoklī Edilīnas muižā. Kimu tas neiepriecināja, jo vecais nams viņai nepatika. Tas bija pārāk liels, un mājas sienās atbalsojās katrs solis. Turklāt ikreiz, kad Kima ieradās muižā, tajā bija arvien mazāk mēbeļu, un uzturēties tukšās istabās bija vēl neomulīgāk nekā pilnās.

Kimas tēvs paskaidroja, ka Bērtranda kungs – vecais vīrs, kurš dzīvoja muižā – pārdeva savai ģimenei piederošās mēbeles tā vietā, lai meklētu darbu un uzturētu sevi paša spēkiem.

“Ja Edi jaunkundze to atļautu, viņš pārdotu arī pašu muižu.”

Edi jaunkundze bija Bērtranda māsa. Viņa bija vecākais bērns un muižas īpašniece, kaut gan sieviete pati tajā nedzīvoja. Kima bija dzirdējusi runas, ka Edi jaunkundze atteicās dzīvot Edilīnā aiz nepatikas pret brāli.

Kima nesaprata, kā iespējams just nepatiku pret Edilīnu, jo tajā dzīvoja visi viņai pazīstamie cilvēki. Viņas tēvs nāca no Oldridžu ģimenes jeb vienas no septiņām ģimenēm, kas dibināja Edilīnas pilsētu. Kima zināja, ka viņai ar to jālepojas, tomēr spēja vienīgi priecāties par to, ka viņas ģimene nav spiesta dzīvot lielajā, baismajā Edilīnas muižā.

Tagad viņas ar māti uzturējās dzīvoklī jau otro nedēļu, un meitenei bija ļoti garlaicīgi. Viņa ilgojās pēc savas mājas un savas istabas. Kad viņas kravāja mantas un posās ceļā, māte teica:

– Mēs dzīvosim citur tikai dažas nedēļas, turklāt pavisam netālu, tāpēc tev tas nebūs vajadzīgs.

“Tas” bija teju vai viss, kas Kimai piederēja: grāmatas, rotaļlietas, lelles, neskaitāmie mākslas piederumu komplekti. Māte to visu uzskatīja par “nevajadzīgu”.

Beigu beigās Kima izvēlējās dzimšanas dienā saņemto divriteni un cieši satvēra stūres rokturus. Viņa pavērsa apņēmības pilno sejiņu pret māti.

Kimas tД“vs iesmД“jДЃs.

– Elena, – viņš uzrunāja sievu, – es tādu pašu skatienu esmu neskaitāmas reizes redzējis tavā sejā, tāpēc galvoju, ka Kima neatkāpsies no sava. Mana pieredze liecina, ka kliegšana, draudi, pierunāšana, pielabināšanās, lūgšanās, raudāšana nelīdzēs.

Meitenes mДЃte ar samiegtДЃm